31.1.2018   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 34/17

2.1.

MPAS ir divas daļas – zaudējumu absorcijas summa un rekapitalizācijas summa. Ierosinātie Banku atveseļošanas un noregulējuma direktīvas (7) (BAND) un Vienotā noregulējuma mehānisma regulas (8) (VNMR) grozījumi paredz iespēju noregulējuma iestādei pielāgot MPAS rekapitalizācijas summu, lai adekvāti atspoguļotu riskus, kurus rada darbības modelis, finansējuma modelis un vispārējais risks (9). Tas ļauj noregulējuma iestādei ņemt vērā iespējamo aktīvu samazinājumu un iestādes atšķirīgo riska profilu pēc noregulējuma instrumentu piemērošanas un pielāgot rekapitalizācijas summu jaunajam samazinātajam bilances lielumam.

Turklāt ECB uzskata, ka noregulējuma iestādei pēc apspriešanās ar kompetento iestādi būtu jāļauj koriģēt MPAS rekapitalizācijas summu uz augšu, lai nodrošinātu “drošības rezervi”. Šī nelielā rezerve nodrošinās, ka grupai un iestādēm, kas rodas noregulējuma rezultātā, ir pietiekami resursi, lai segtu papildu negaidītus zaudējumus un neparedzētas izmaksas, kas var rasties periodā pēc atrisināšanas un kas, piem., var izrietēt no vērtējuma galīgā rezultāta vai būt saistīta ar izmaksām, kas rodas, īstenojot uzņēmuma reorganizācijas plānu. Šādas drošības rezerves summa būtu jānosaka katrā atsevišķā gadījumā atkarībā no kredītiestādes noregulējuma plāna.

2.2.

Ierosinātie grozījumi BAND un VNMR ļauj noregulējuma iestādei sniegt norādījumus kredītiestādei par pašu kapitālu un atbilstīgajām saistībām, kas pārsniedz MPAS, lai segtu uzņēmuma iespējamos papildu zaudējumus un nodrošinātu tirgus uzticību noregulējumam (10). ECB iesaka svītrot ierosinātās MPAS norādījumus, jo tie vairo regulējuma sarežģītību, nesniedzot skaidrus ieguvumus. Pirmkārt, MPAS norādījumi var palielināt kopējo MPAS kalibrēšanu, jo norādījumus tirgū var uztvert kā prasību, kas jāievēro vienmēr. Noregulējuma iestādes tiesības pārvērst MPAS norādījumus, ja tie tiek pastāvīgi pārkāpti, stingrās MPAS prasībās (11) var pastiprināt tirgus pārliecību, ka MPAS norādes faktiski papildina paaugstinātas MPAS prasības. Otrkārt, MPAS norādījumi nav vajadzīgi, lai pastiprinātu atbilstību MPAS prasībai, jo apvienotā rezervju prasība Komisijas priekšlikumā jau papildina MPAS prasību. Treškārt, MPAS norādījumus nevar pamatot ar mērķi izvairīties no automātiskas maksimālās sadalāmās summas (MSS) ierobežojumiem, jo apvienotās rezervju prasības, kas papildina MPAS prasību, neievērošana jebkurā gadījumā nedrīkstētu izraisīt tūlītējus, automātiskus sadales ierobežojumus (12). Ceturtkārt, MPAS norādījumi nešķiet nepieciešami, lai uzlabotu noregulējuma iestādes elastību, jo MPAS prasību vajadzības gadījumā var pielāgot, piem., ņemot vērā piedāvāto drošības rezervi.

2.3.

Saskaņā ar ierosinātajiem Kapitāla prasību direktīvas (13) (KPD) (14) grozījumiem kredītiestādes nespēs izpildīt apvienoto rezervju prasību, ja tām nav pietiekama pašu kapitāla un atbilstošu saistību, lai vienlaicīgi izpildītu apvienoto rezervju prasību, kapitāla prasības un MPAS. Tā kā apvienotā rezervju prasība papildina gan MPAS prasību (15) (pirmais scenārijs), gan kapitāla prasības (16) (otrais scenārijs), tiesības novērst rezervju pārkāpumus ir jāpielāgo atkarībā no situācijas. Lai gan noregulējuma iestādei ir labas iespējas pieprasīt MPAS atjaunošanas plānu pirmajā scenārijā, kompetentajai iestādei otrajā scenārijā būtu jārīkojas saskaņā ar KPD.

2.4.

Procesu, ievērojot kuru novērš noregulējuma šķēršļus, kas radušies MPAS papildinošo rezervju pārkāpuma dēļ (17), būtu jāmaina, lai tajā iekļautu apspriešanos ar kompetento iestādi, kā tas jau paredzēts attiecībā uz citiem šķēršļiem. Turklāt noregulējuma iestādēm vajadzētu būt lielākai elastībai attiecībā uz termiņiem, lai nodrošinātu, ka kredītiestādei vajadzības gadījumā ir pietiekami daudz laika, lai izstrādātu vispiemērotāko stratēģiju rezervju pārkāpumu novēršanai. ECB atzinīgi vērtē arī Komisijas priekšlikumu, kas ļauj noregulējuma iestādei noregulējamības šķēršļu novēršanas ietvaros pieprasīt kredītiestādei mainīt MPAS instrumentu termiņu struktūru (18).

2.5.

ECB iesaka ierosinātajos BAND un VNMR grozījumos precizēt, ka noregulējuma iestādēm ir pienākums uzraudzīt pieejamo MPAS atbilstošo instrumentu līmeni un pašu MPAS attiecību, ņemot vērā visus aprēķinus par atskaitījumiem. Tāpat būtu jāprecizē, ka arī noregulējuma iestādēm ir pienākums uzraudzīt atbilstību MPAS un informēt kompetento iestādi par visiem pārkāpumiem un citiem būtiskiem notikumiem, kas var ietekmēt kredītiestādes spēju izpildīt MPAS vai MPAS norādījumus.

2.6.

Gadījumā, ja MPAS pārkāpums sakrīt ar kapitāla prasību pārkāpumu, kompetentajai iestādei vispirms būtu jārisina kapitāla prasību pārkāpums, pieņemot attiecīgos pasākumus, t. i., uzraudzības pasākumus vai agrīnas intervences pilnvaru izmantošanu, apspriežoties ar noregulējuma iestādi. Šādai apspriedei jābūt īsai, lai nodrošinātu tūlītēju reakciju uz kapitāla prasību pārkāpumu. Turklāt, īstenojot pilnvaras risināt MPAS pārkāpumu, noregulējuma iestādei jāņem vērā kompetentās iestādes pieņemtie pasākumi.

2.7.

Saskaņā ar ierosinātajiem Kapitāla prasību regulas (19) (KPR) grozījumiem, atbilstošo saistību pirmstermiņa dzēšanai vajadzīga iepriekšēja atļauja, lai izvairītos no rekapitalizējamu saistību samazinājuma. Noregulējuma iestādei būtu jāatbild par šādas atļaujas piešķiršanu, jo tā atbild arī par MPAS noteikšanu un to instrumentu apjoma un kvalitātes noteikšanu, kas būs nepieciešami vēlamajai noregulējuma stratēģijai (20).

Noregulējuma iestādei būtu jāapspriežas ar kompetento iestādi gadījumos, kuros kredītiestāde pārveido MPAS atbilstošās saistības par pašu kapitāla instrumentiem, lai nodrošinātu atbilstību kapitāla prasībām, jo šāda pasākuma apstiprināšana var būt vajadzīga, lai saglabātu iestādes kapitāla pozīciju. Visbeidzot, grozījumos būtu jāprecizē, ka šī prasība par iepriekšēju atļauju attiecas arī uz atbilstīgajiem saistību instrumentiem, kuru atlikušais termiņš ir mazāks par vienu gadu, ja kredītiestāde vai noregulējuma grupa pārkāpj savu MPAS.

2.8.

ECB uzskata par pamatotiem ierosinātos KPD grozījumus, kuros noteikts, ka automātiskos MSS ierobežojumus nepiemēro, ja apvienoto rezervju prasības pārkāpšana ir saistīta ar iestādes nespēju aizstāt saistības, kas vairs neatbilst MPAS atbilstības vai termiņa kritērijiem (21). Šis atbrīvojums būtu jāpaplašina, lai iekļautu situāciju, kurā iestāde pārkāpj savu apvienoto rezervju prasību, kas papildina MPAS prasību (22), jo tā pakļauta pašu kapitāla samazinājumam, bet tā nepārkāpj apvienoto rezervju prasību, kas papildina kapitāla prasības. Šādā situācijā kredītiestādei joprojām var būt relatīvi augsts pašu kapitāla līmenis, kas, vērtējot atsevišķi bez MPAS, būtu pietiekams, lai pildītu pašu kapitāla prasības un apvienoto rezervju prasību.

2.9.

ECB iesaka, ka ierosināto atbrīvojumu no MSS ierobežojumu piemērošanas gadījumos, kuros kredītiestādei trūkst MPAS instrumentu, nevajadzētu ierobežot līdz sešu mēnešu periodam, jo tas var nebūt pietiekams MDA ierobežojumu automātiskas piemērošanas kavējums un tādējādi tas varētu turpināties pastiprināt stresu finansējuma tirgos tad, kad ir nepieciešams izsniegt jaunus kapitāla vai parāda instrumentus (23). Tā vietā atbrīvojums būtu jāpiemēro divpadsmit mēnešu laikposmam, kas dotu iestādei papildu laiku MPAS piemērotu instrumentu emisijai. Tas ir īpaši svarīgi, jo MPAS instrumenti parasti ir ar īsāku termiņu nekā pašu kapitāla instrumenti, tādējādi radot lielākus refinansēšanas riskus, kas var sakrist ar nākotnes stresu finansējuma tirgos.

2.10.

No finanšu stabilitātes viedokļa MPAS saistību savstarpēji turējumi starp kredītiestādēm nav vēlami. Lai novērstu dubultu uzskaiti un ierobežotu negatīvo ietekmi, atskaitījumu noteikumi būtu jāpiemēro visām ārējām MPAS saistībām, t. i., tādām, kas emitētas ārpus noregulējuma grupas neatkarīgi no kredītiestādes veida, t. i., ne tikai G-SNI. Tāda pati metode, kāda pašlaik tiek ierosināta attiecībā uz G-SNI, būtu jāpiemēro attiecībā uz visām kredītiestādēm, t. i., atskaitījumi tiek veikti no MPAS atbilstošajām saistībām un no pašu kapitāla, pamatojoties uz atbilstošu atskaitījumu pieeju. Kopumā citiem atskaitījumu noteikumu aspektiem vajadzētu būt saskaņotiem ar starptautiskajiem KZAS noteikumiem, t. i., FSB KZAS noteikumiem un Bāzeles III regulējumu (24), t.sk. attiecībā uz banku grupām, kurās ir vairāk nekā viena noregulējuma vienība un noregulējuma grupa.

2.11.

No finanšu stabilitātes viedokļa noregulējamība var tikt samazināta, ja nelielo investoru turējumā būtu jauni “nepreferenciāli” augstākas prioritātes parāda instrumenti, kā arī subordinētie parāda instrumenti. Tādēļ būtu jāapsver skaidras un viegli saprotamas informācijas atklāšanas prasības un citi drošības pasākumi, lai palielinātu ieguldītāju izpratni par riskiem, kas saistīti ar šādiem instrumentiem. Tādā pašā kontekstā ieteicams apsvērt iespēju pieprasīt minimālo nominālvērtību vismaz EUR 100 000 par vienību apmērā attiecībā uz katru instrumentu. Tas palielinātu investīciju slieksni un palielinātu ieguldītāju izpratni, tādējādi ierobežojot tiešās nelielās investīcijas. Šajos jautājumos būtu jāpanāk vienota Savienības līmeņa regulējums, lai izvairītos no atšķirīgas pieejas dalībvalstīs, kas izraisītu šo instrumentu Savienības tirgus fragmentāciju (25).

2.12.

Būtu jāprecizē regulējums attiecībā uz grupām, kuras tiek noregulētas saskaņā ar vairāku noregulējuma iestāžu pieeju. Pirmkārt, no “noregulējuma grupas” definīcijas jāizslēdz trešo valstu meitasuzņēmumi, kuriem ir pašiem savas noregulējuma iestādes, jo noregulējuma gadījumā tie tiks vērtēti atsevišķi no pārējās grupas (26). Otrkārt, grozījumos būtu jāprecizē, ka atbilstība MPAS noregulējuma iestāžu līmenī jāsasniedz konsolidētā līmenī noregulējuma grupas līmenī (27). Treškārt, ierosinātajos noteikumos par atskaitījumiem no atbilstošām saistībām, kas piemērojami grupām, kuras jānoregulē saskaņā ar vairāku noregulējuma iestāžu pieeju (28), pilnībā jāatspoguļo KZAS noteikumi attiecībā uz atļautajiem pielāgojumiem un formulas sastāvdaļām.

3.1.

Viens no galvenajiem faktoriem, lai īstenotu konkrētai iestādei specifisku MPAS, ir atbilstoša pārejas perioda noteikšana. Potenciāli augsts MPAS nepietiekamības līmenis, kas var rasties jaunu saskaņotu līmeņu ieviešanas sākumā, varētu radīt nopietnas grūtības dažām kredītiestādēm, tām nespējot savlaicīgi izpildīt šīs prasības pašreizējā makroekonomiskajā vidē. Tāpēc ECB ierosina ieviest adekvātu obligāto pārejas periodu visām kredītiestādēm, kam nevajadzētu būt īsākam par termiņu, kas attiecībā uz G-SNI noteikts KZAS noteikumos. Turklāt noregulējuma iestādei būtu jānodrošina elastība, katru gadījumu izskatot atsevišķi, noteikt galīgo atbilstības termiņu, kas ir garāks par šo saskaņoto obligāto periodu. ECB iesaka precizēt, ka jebkuram pagarinājumam, kas pārsniedz obligāto pārejas periodu konkrētai iestādei, būtu jābalstās uz problēmu novērtējumu, izpildot MPAS prasību, kas šādai iestādei varētu rasties ierobežotas piekļuves tirgū vai tirgus kapacitātes dēļ, vai līdzīgu ierobežojumu dēļ attiecīgajā makroekonomiskajā vidē.

3.2.

Turklāt ECB uzskata, ka ir lietderīgi ieviest jaunus atbilstības kritērijus MPAS atbilstošiem instrumentiem, kas saskaņo MPAS atbilstības kritērijus ar KZAS atbilstības kritērijiem (29) un ievieš papildu pazīmes, kas uzlabo MPAS atbilstošo instrumentu nemainību (30). Tie palīdzēs nodrošināt MPAS zaudējumu absorbcijas spēju noregulējuma brīdī. Tomēr papildu funkcijas, kas pārsniedz KZAS atbilstības kritērijus, var radīt papildu deficītu, piem., padarot saistības ar paātrinājuma klauzulām neatbilstošas, kas jāņem vērā, nosakot galīgo pārejas periodu MPAS ievērošanai katrā atsevišķā gadījumā. Ierosinātos KPR grozījumus varētu arī pārformulēt, lai precizētu, ka saistības, kas iepriekš bija MPAS atbilstošas, bet neatbilst jaunām papildu funkcijām, tiks pakļautas “paturēšanai spēkā”, kas nozīmē, ka tās joprojām būs atbilstošas, jo tās tādas ir saskaņā ar pašreizējo režīmu. Šāda paturēšana spēkā būtu jāizbeidz pakāpeniski.

3.3.

Attiecībā uz prasību, ka saistības, kas rodas no parāda instrumentiem ar ietvertiem atvasinātajiem instrumentiem, jāizslēdz no atbilstošajām saistībām, ir nepieciešams precizēt “ietverto atvasināto instrumentu” definīciju. To iespējams varētu sasniegt, izstrādājot piemērotus regulatīvos tehniskos standartus (31).

4.1.

Uzraudzības pasākumi, kas paredzēti KPD (32), VUM regulā (33) (VUMR) un agrīnās iejaukšanās pasākumos, kas paredzēti BAND, ievērojami pārklājas gan satura, gan arī to piemērošanas nosacījumu ziņā. Šī pārklāšanās rada ievērojamas grūtības agrīnas iejaukšanās sistēmas praktiskai īstenošanai, jo īpaši ņemot vērā skaidrības trūkumu attiecībā uz agrīnas iejaukšanās nosacījumiem.

4.2.

Turklāt ECB agrīnās iejaukšanās pilnvaras ir jāīsteno, pamatojoties uz BAND transponēšanu konkrētās valstīs (34). Tas rada nenoteiktību attiecībā uz pieejamiem pasākumiem un to izmantošanas nosacījumiem katrā dalībvalstī.

4.3.

Tādēļ ECB iesaka no BAND svītrot tos agrīnās iejaukšanās pasākumus, kas jau ir pieejami KPD un VUMR, un grozot VNMR, lai regulā nodrošinātu juridisko pamatu ECB agrīnas iejaukšanās pilnvarām un atvieglotu to konsekventu piemērošanu.

5.1.

Ierosinātie grozījumi BAND piešķir jaunas pilnvaras apturēt maksājumu un piegādes saistības gan kompetentajām iestādēm, gan noregulējuma iestādēm. Lai gan ECB kopumā atzinīgi vērtē šādu pilnvaru saskaņošanu Savienības līmenī, ECB cer, ka šādas plaša mēroga pilnvaras īstenos tikai ārkārtas apstākļos, ja tās vispār īstenos. Ņemot vērā tā ārkārtas raksturu un tā nelabvēlīgo ietekmi uz līgumiem, par moratoriju būtu jāizlemj, cieši sadarbojoties visām attiecīgajām iestādēm. ECB iesaka ieviest procedūru atbildības par moratoriju piešķiršanai kompetentajai iestādei vai noregulējuma iestādei atkarībā no tā, vai moratoriju piemēro pirms vai pēc “maksātnespējas vai iespējamas maksātnespējas” noteikšanas. Šādā procedūrā parasti būtu jāizvairās no secīgu moratoriju uzlikšanas. Tikai izņēmuma gadījumā, ja motivācija ir atkarīga no īpašajiem apstākļiem un proporcionalitātes principa, ja noregulējuma iestāde varētu noteikt papildu moratoriju, lai novērstu plaisu no “maksātnespējas vai iespējamas maksātnespējas” noteikšanas līdz brīdim, kad tiek pieņemta rezolūcija.

5.2.

Kopumā pirmsnoregulējuma moratorijam vajadzētu būt atsevišķam un neatkarīgam no agrīnās iejaukšanās pasākumiem. Pirms lēmuma atcelšanas moratorijam galvenais mērķis ir novērst būtisku kredītiestādes bilances pasliktināšanos. Jo īpaši pirmsnoregulējuma moratorija rīks kompetentajai iestādei dotu pietiekami daudz laika, lai vajadzības gadījumā pabeigtu novērtējumu par “maksātnespēju vai iespējamu maksātnespēju”, ņemot vērā arī laiku, kas vajadzīgs šāda oficiāla lēmuma pieņemšanai, kas arī prasa apspriešanos ar noregulējuma iestādi. Turklāt moratorijs dod papildu laiku noregulējuma iestādei, kas paralēli sāk gatavoties saviem noregulējuma uzdevumiem. Maksimālais moratorija termiņš ir piecas darba dienas kopumā, kas ir ierobežojums, kas nepieciešams, ņemot vērā moratorija nopietno ietekmi uz kreditoru tiesībām. ECB brīdina, ka ilgstoši periodi, kuros noguldītājiem nav piekļuves saviem noguldījumiem, mazina uzticību banku sistēmai un galu galā var radīt risku finanšu stabilitātei.

5.3.

Efektīvam pirmsnoregulējuma moratorijam ir jābūt pēc iespējas plašākam, lai varētu savlaicīgi reaģēt uz likviditātes aizplūšanu. Vispārējo izņēmumu attiecībā uz nodrošinātajiem noguldījumiem un prasījumiem saskaņā ar ieguldītāju kompensācijas shēmām vajadzētu aizstāt ar ierobežotiem diskrecionāriem atbrīvojumiem, ko piešķir kompetentā iestāde, lai saglabātu zināmu elastību. Saskaņā ar šo pieeju kompetentā iestāde, piem., varētu atļaut noguldītājiem katru dienu izņemt ierobežotu noguldījumu apjomu saskaņā ar Noguldījumu garantiju sistēmu direktīvā (35) (NGSD) noteikto aizsardzības līmeni, vienlaikus ņemot vērā iespējamo likviditāti un tehniskos ierobežojumus. Būtu jāievieš konkrēti drošības pasākumi, lai aizsargātu noguldītāju tiesības, piemēram, skaidra informācija par to, kad tiks atjaunota piekļuve noguldījumiem. Visbeidzot, jānovērtē iespējamās sekas saskaņā ar NGSD, jo pirmsnoregulējuma moratorija instruments nebūtu lietderīgs, ja tiktu uzskatīts, ka tas izraisa noguldījumu nepieejamību saskaņā ar NGSD.

5.4.

ECB iesaka paplašināt spēkā esošos atbrīvojumus no moratorija, kas attiecas uz finanšu tirgus infrastruktūrām (FTI), tostarp centrālajiem darījuma partneriem, arī a) trešo valstu centrālajiem vērtspapīru depozitārijiem (CVD), kurus atzīst Eiropas Vērtspapīru un tirgu iestāde saskaņā ar Centrālo vērtspapīru depozitāru regulu (36), un b) trešo valstu maksājumu sistēmas, uz kurām attiecas kooperatīvās pārraudzības vienošanās, kurā iesaistīta vismaz viena Eiropas Centrālo banku sistēmas centrālā banka. Darbības apturēšana, kas aizliedz dalībniekam (kredītiestādei) veikt maksājumus FTI, de facto būs iemesls, kādēļ dalībnieks vairs nespēs izpildīt savas saistības, pienākot to termiņam. Attiecībā uz maksājumu saistībām pret FTI tas izraisīs dalībnieku nonākšanu saistības neizpildes situācijā. Bez izņēmuma attiecībā uz šāda veida maksājumiem, moratorijam faktiski būs potenciāls radīt un izplatīt sistēmisko risku pirms FTI drošības pasākumu uzsākšanas (37).

5.5.

Ierosinātā moratorija pilnvaru pirmsnoregulējuma saskaņošana arī nedrīkst ierobežot jebkādas citas moratorija pilnvaras, piem., uzraudzības vai tiesu pilnvaras, kas ieviestas valsts līmenī, lai aizsargātu par condicio kreditorum (vienlīdzīgas attieksmes pret kreditoriem) principu pēc maksātnespējas procedūras uzsākšanas. Ja kredītiestāde neuzsāk noregulējumu pēc moratorija noteikšanas, piem., jo noregulējuma iestāde nosaka, ka šis noregulējums nav sabiedrības interesēs, šādi valstu instrumenti var atkal kļūt aktuāli. Līdzīga situācija varētu rasties, ja grūtībās nonācis uzņēmums pāriet uz maksātnespēju pēc noregulējuma instrumentu piemērošanas.

5.6.

BAND noteiktie izņēmumi, kas piemērojami centrālajām bankām, tostarp attiecībā uz pirmsnoregulējuma moratorija instrumentu, būtu jāpaplašina, iekļaujot Starptautisko norēķinu banku (SNB). SNB ir uzticēti uzdevumi veicināt sadarbību starp centrālajām bankām, nodrošināt papildu iespējas starptautiskām finanšu operācijām un rīkojoties kā starptautisko finanšu norēķinu pilnvarotajam vai aģentam. Tādēļ ir lietderīgi, ka tā tiek pielīdzināta centrālajai bankai saskaņā ar BAND.

5.7.

Turpmāks novērtējums jāveic arī attiecībā uz moratorija instrumenta atzīšanu saskaņā ar trešo valstu tiesību aktiem, jo īpaši tajos gadījumos, kuros vēl nav izveidots atzīšanas mehānisms. Jo īpaši rūpīgi jāapsver moratorija instrumenta iespējamā ietekme uz Starptautiskās Mijmaiņas darījumu un atvasināto finanšu instrumentu asociācijas 2015. gada Universālo noregulējuma apturēšanas protokolu, kurā atzīts tikai īsāks apturēšanas termiņš, ar atteikšanās iespēju attiecībā uz jurisdikcijām, kas pēc tam groza likumā noteikto apturēšanas ilgumu.

5.8.

Visbeidzot, prudenciālo normatīvo prasību iespējamās sekas būtu rūpīgi jāizvērtē, ņemot vērā ierosināto moratorija instrumentu ilgumu un paredzēto pārtraukšanas vai tīrvērtes/ieskaita tiesību apturēšanu.