Digitālais euro sadrumstalotā pasaulē – kā nodrošināt Eiropas maksājumu noturību un autonomiju

ECB Valdes locekļa Pjēro Čipollones (Piero Cipollone) publiskā lekcija Stokholmas Ekonomikas augstskolas Rīgā un Latvijas Bankas rīkotajā pasākumā

Rīgā, 2026. gada 1. aprīlī

Paldies, Kazāka kungs! Es pateicos Stokholmas Ekonomikas augstskolai Rīgā un Latvijas Bankai par šā pasākuma rīkošanu un man sniegto iespēju paskaidrot, kā digitālais euro var nodrošināt Eiropas noturību un maksājumu autonomiju sadrumstalotā pasaulē.

Latvijas saikne ar euro aptver daudz vairāk nekā tikai monetāro politiku.^[1] 2014. gadā, eurozonas krīzes kulminācijas brīdī ieviešot vienoto valūtu, Latvija izdarīja stratēģisku izvēli. Kad premjerministrs Valdis Dombrovskis uzdeva jautājumu, vai latviešu tauta vēlas "piederēt Eiropas valstu kodolam", atbilde bija – jā.^[2]

Tas pamatā bija lēmums par suverenitāti. Latvijai, kā arī Igaunijai un Lietuvai euro ieviešana – tāpat kā iepriekš iestāšanās ES un NATO – bija veids, kā nostiprināt savu Eiropas identitāti un panākt spēcīgāku ģeopolitisko pozīciju. Tas atspoguļoja pārliecību, ka mazas valstis var stiprināt savu suverenitāti, brīvi un labprātīgi daloties tajā ar uzticamiem partneriem.

Taču suverenitātes spēku nosaka infrastruktūra, uz kuras tā balstās. Un šai infrastruktūrai ir jābūt noturīgai. Baltijas valstis un visa Eiropa guva šādu smagu mācību enerģētikas jomā, kad ilgstošā atkarība no viena ārēja piegādātāja gandrīz vienā acumirklī pārvērtās stratēģiskā ievainojamībā. Kopš tā laika Baltijas valstis diversificējušas energoresursu piegādes avotus, skaidri parādot, ka valstij ir jākontrolē sava infrastruktūra, lai pasargātu sevi no ārēju spēku pieņemtajiem lēmumiem.^[3]

Kopš tā laika šī mācība ir atbalsojusies Eiropas tautsaimniecības dažādās jomās, sākot no piegādes ķēdēm līdz pusvadītājiem un kritiski svarīgajām izejvielām. Šodien es vēlos šo mācību sasaistīt ar maksājumu jomu. Uzsvēršu, ka maksājumu jomā mums ir jāsamazina esošās atkarības un jānovērš jaunu atkarību rašanās, lai nodrošinātu mūsu tautsaimniecības noturību un stratēģisko autonomiju.

Bet vēlos sacīt skaidri – Eiropas autonomijas nostiprināšana nav tas pats, kas protekcionisma prakse, kas noved pie slēgtiem tirgiem, ierobežo konkurenci un ilgtermiņā padara mūs vājākus. Tā nozīmē nodrošināt suverēnu maksājumu infrastruktūru un risinājumu, uz kuru eiropieši vienmēr var paļauties un kurš rada stabilu pamatu atvērtai konkurencei un inovācijām.

Kā atkarība maksājumu jomā kļūst par ievainojamību

Vēlos konkretizēt, kā atkarība no ārpus Eiropas esošas finanšu infrastruktūras kļūst par ievainojamību. Ir vairāki mehānismi, kas darbojas, viens otru pastiprinot.

Pirmais ir atslēgšanas iespēja – atkarība no ārpus Eiropas esošas infrastruktūras padara lietotājus neaizsargātus pret iespēju, ka piekļuve šai infrastruktūrai var tikt pilnībā liegta. Tā kā maksājumi ir vitāli svarīgi ikdienas dzīvei un tautsaimniecībai, maksājumu sistēmu atslēgšanas draudi vien var tikt izmantoti pret Eiropu kā ietekmēšanas līdzeklis.

Otrais mehānisms ir eksteritoriālais tvērums. Tā ir vienas valsts tiesiskā regulējuma spēja izplatīties citās valstīs, izmantojot globāli integrētu infrastruktūru. Ietekme uz cilvēkiem var būt tieša un reāla – piemēram, liedzot iespēju izmantot bankas kartes vai veikt ierastos darījumus. To nesenā pagātnē tiešā veidā piedzīvoja Starptautiskās krimināltiesas tiesneši.^[4]

Trešais mehānisms ir dominējošo pakalpojumu sniedzēju vienpusēja tirgus ietekmes izmantošana. Starptautiskās karšu shēmas var diktēt nosacījumus, maksas, tehniskos standartus un strīdu izšķiršanas procedūras, kas ik dienas tiek piemērotas simtiem miljonu Eiropas darījumu. Turpretī Eiropas tirgotāji un maksājumu pakalpojumu sniedzēji parasti ir noteikumu izpildītāji, nevis lēmumu pieņēmēji.

Visredzamākā norāde uz mūsu atkarību no ārpus Eiropas esošu valstu maksājumu sistēmām ikdienas darījumu jomā ir ārkārtīgi augstais ārvalstu karšu izplatības līmenis. Divas trešdaļas eurozonā veikto karšu darījumu reglamentē ārpus Eiropas esošu uzņēmumu darbības noteikumi. Un divas trešdaļas eurozonas valstu, t. sk. visas trīs Baltijas valstis, veicot maksājumus veikalos, ir pilnībā atkarīgas no starptautiskajām karšu shēmām. Pašlaik neviens Eiropas mēroga Eiropas pārvaldīts digitālo maksājumu risinājums neaptver visu eurozonu.

Tāpēc patērētājiem un tirgotājiem visā Eiropā jāpieņem dažu – galvenokārt ārpus Eiropas reģistrētu – privātu uzņēmumu diktētie noteikumi, cenas un datu apstrādes prakse, un tiem ir ierobežotas iespējas ietekmēt nosacījumus vai mainīt pakalpojumu sniedzēju.

Laikposmā no 2018. līdz 2022. gadam vidējās neto tirgotāju apkalpošanas maksas ES gandrīz divkāršojās, neraugoties uz centieniem tās ierobežot regulatīvā ceļā.^[5] 2015. gadā pieņemtajā ES starpbanku komisijas maksu regulā tika noteikta patērētāju starpbanku komisijas maksu maksimālā robeža – 0.2 % debetkartēm un 0.3 % kredītkartēm. Taču starptautiskās karšu shēmas reaģēja uz to, ieviešot plašākas maksu kategorijas, uz kurām regula neattiecas (shēmu maksas, apstrādes maksas, sodi par neatbilstību), tādējādi faktiski neitralizējot labumu, ko bija iecerēts nest šai maksimālajai robežai.^[6] Un slogs nesamērīgi gulstas uz mazākiem mazumtirdzniecības uzņēmumiem, kuriem jāmaksā trīs līdz četras reizes augstāka maksa nekā lielākiem darījuma partneriem. Tas galu galā palielina patērētājiem noteiktās cenas un samazina viņu pirktspēju.

Turklāt shēmas turpina vienpusēji mainīt nosacījumus un izmaksas. Piemēram, pēdējos gados starptautiskās karšu shēmas sāka iekasēt no tirgotājiem papildu maksas par darījumiem, kuros netiek izmantoti shēmas žetoni.^[7] 2025. gada maijā lielāko Eiropas mazumtirgotāju apvienība savā vēstulē trim Eiropas komisāriem brīdināja, ka starptautiskās shēmas ir padarījušas savas maksu sistēmas "tik sarežģītas un nepārskatāmas, ka tirgotāji nesaprot, par ko tie maksā un kāpēc, nerunājot par iespēju apstrīdēt šīs maksas".^[8]

Tā kā arvien vairāk darījumu notiek tiešsaistē, Eiropas atkarība no ārpus Eiropas esošās maksājumu infrastruktūras arvien pieaug. Valsts nauda – iedzīvotāju nauda, ko emitējusi viņu centrālā banka, – pašlaik pieejama tikai fiziskā formā kā skaidrā nauda. Taču skaidro naudu nevar izmantot, maksājot digitāli, piemēram, e-komercijā, kas tagad veido vairāk nekā trešdaļu no mazumtirdzniecības apjoma vērtības izteiksmē. Skaidrās naudas izmantošana eurozonā tādējādi strauji samazinājusies – no 68 % ikdienas darījumu 2019. gadā līdz 40 % 2025. gadā – un vērtības izteiksmē – no 40 % līdz 24 % tajā pašā periodā. Baltijas valstīs, kas pieder pie visdigitalizētākajām valstīm eurozonā, šī pārmaiņa ir bijusi vēl izteiktāka.

Digitālais euro

Digitālais euro ir Eurosistēmas atbilde uz šo strukturālo nepilnību.

Tas iemieso skaidrās naudas digitālo formu, kas būs likumīgs maksāšanas līdzeklis – citiem vārdiem runājot, to būs iespējams izmantot visur, kur vien tiek pieņemti digitālie maksājumi, visā eurozonā. Un, tā kā tas būs pieejams gan tiešsaistē, gan bezsaistē, to varēs izmantot pat bez tīkla pārklājuma.

Digitālā euro priekšrocības visskaidrāk var saskatīt, aplūkojot trīs tikko pieminētās ievainojamības dimensijas.

Pirmkārt, digitālais euro samazinās Eiropas pārmērīgo atkarību no ārpus Eiropas esošo valstu pakalpojumu sniedzējiem. Tas nodrošinās, ka eiropieši digitālajā ekonomikā varēs maksāt ar savu naudu – valsts naudu, ko emitējusi viņu centrālā banka, – tāpat kā fiziskajā ekonomikā tie var maksāt ar skaidro naudu. Nodrošinot pilnībā Eiropai piederošu infrastruktūru, ko reglamentē Eiropas noteikumi, digitālais euro var palīdzēt stiprināt Eiropas ekonomisko drošību. Lai to panāktu, Eurosistēma sadarbojas tikai ar iekšējiem pakalpojumu sniedzējiem (eurozonas valstu centrālajām bankām) un ārējiem pakalpojumu sniedzējiem, kas reģistrēti ES un nav ārpus ES esošu uzņēmumu kontrolē vai īpašumā. Tādējādi digitālais euro nodrošinās, ka Eiropa spēs apstrādāt savu iedzīvotāju darījumus, nenokļūstot no ārienes pārvaldītas infrastruktūras atkarībā. Tas arī atbildīs Eiropas iedzīvotāju augstajām privātuma prasībām. Eurosistēma nevarēs identificēt lietotājus. Savukārt bezsaistes maksājumu privātuma līmenis atbildīs skaidrās naudas privātuma līmenim, un ar darījumu saistītā informācija būs zināma tikai maksātājam un maksājuma saņēmējam.

Otrkārt, digitālais euro tiek izstrādāts tā, lai nodrošinātu nepārtrauktību, un ļaus izvairīties no darbības pārrāvumiem. Tā infrastruktūra būs izvietota vismaz trijos ģeogrāfiskajos reģionos, katrā no tiem nodrošinot vairākus serverus. Turklāt gadījumā, ja maksājumu pakalpojumu sniedzējs tomēr piedzīvotu darbības pārrāvumu, lietotāji joprojām varēs piekļūt savai naudai un veikt maksājumus ar cita pakalpojumu sniedzēja starpniecību, jo digitālā euro līdzekļi tiks droši turēti Eurosistēmas bilancē. Digitālā euro lietotne ļaus lietotājiem bez pārtraukumiem piekļūt savai naudai un to tērēt. Visbeidzot, digitālā euro bezsaistes funkcionalitāte nodrošinās, lai to varētu izmantot pat bez interneta pārklājuma, tālruņa signāla un piekļuves funkcionējošam bankomātam. Šo noturības iezīmju izstrādē lielu ieguldījumu devušas centrālās bankas un valsts kases no Baltijas valstīm, kuras tehniskās lietpratības ziņā pieder pie visattīstītākajām Eiropas valstīm kiberaizsardzības un darbības noturības jomā.^[9]

Un, treškārt, tas mazinās sadrumstalotības un pārmērīgās tirgus ietekmes koncentrācijas negatīvos aspektus. Eurosistēma par digitālā euro darījumiem neiekasēs shēmas vai apstrādes maksas, tādējādi samazinot tirgotāju un maksājumu pakalpojumu sniedzēju izmaksas. Turklāt digitālais euro var radīt apstākļus, lai Eiropas maksājumu uzņēmumiem būtu iespēja konkurēt plašā mērogā, ļaujot tiem sacensties ar starptautiskajiem dalībniekiem par dominējošo stāvokli. Tā atvērtie standarti un nepārspējamais pieņemšanas tīkls nodrošinās kopīgu pamatu, kas atvieglos Eiropas maksājumu risinājumu izvēršanu un inovatīvu pakalpojumu piedāvāšanu Eiropas līmenī. Piemēram, maksājumu zīmolu koplietošanas ceļā digitālo euro varēs izmantot Eiropas iekšzemes karšu shēmās un integrēt Eiropas digitālajos makos, ļaujot patērētājiem lietot šos risinājumus maksājumos visā eurozonā, pat situācijās, kur tie iepriekš netika pieņemti, neradot nepieciešamību pēc partnerības ar ārpus Eiropas esošu valstu maksājumu risinājumiem. Nodrošinot kopīgu infrastruktūru, ko privātais sektors var izmantot kā pamatu, digitālais euro būs inovācijas katalizators un vēl vairāk nostiprinās mūsu stratēģisko autonomiju. Tas ir vēl viens piemērs tam, kā digitālais euro veicinās patiesu partnerību starp publisko un privāto sektoru.

Visaptverošā maksājumu stratēģija

Digitālais euro novērš nepilnības neliela apjoma maksājumu jomā, kurā Eiropas atkarība vistaustāmākajā veidā ietekmē iedzīvotājus. Tomēr nepieciešamība saglabāt vai palielināt mūsu noturību un autonomiju attiecas arī uz citām maksājumu nozares daļām, piemēram, liela apjoma darījumiem, uzņēmumu savstarpējiem maksājumiem un pārrobežu darījumiem. Ņemot to vērā, Eurosistēma vakar publicēja savu visaptverošo maksājumu stratēģiju – plašu redzējumu par Eiropas maksājumu vides nākotni.^[10]

Viena no šā redzējuma galvenajām sastāvdaļām ir norēķini par liela apjoma darījumiem. Norēķini par liela apjoma un vērtības darījumiem pašlaik lielākoties tiek veikti ar centrālās bankas naudu. Taču žetonizācija un sadalītās virsgrāmatas tehnoloģijas paver jaunas finanšu instrumentu emitēšanas un tirdzniecības iespējas. Lai samazinātu jaunu atkarību veidošanās risku, mums ir jānodrošina centrālās bankas nauda žetonizētā formā. Piemēram, mēs nevēlamies redzēt sadrumstalotu vidi, kurā nebūtu iespējami žetonizētu aktīvu pārvedumi starp tīkliem vai kurā norēķiniem par liela apjoma uz SVT balstītiem darījumiem būtu nepieciešami ārpus Eiropas esošu uzņēmumu aktīvi.

Sākot ar septembri, mēs Pontes projekta ietvaros piedāvāsim žetonizētu centrālās bankas naudu. Tas nodrošinās drošu aktīvu un uzticamu kopēju pamatu, ko žetonizētie tirgi varēs izmantot, lai attīstītos tādā ātrumā un mērogā, kāds Eiropai ir vajadzīgs. Bez šā pamata inovatīvi privātie risinājumi nespēs ar pārliecību paplašināt savu darbību, un tirgi būs atkarīgi no norēķinu aktīviem, kas saistīti ar likviditātes risku un kredītrisku. Daudzi no tiem var būt emitēti ārvalstu valūtā ārpus Eiropas esošās platformās.

Vienlaikus mēs īstenojam Appia projektu, kura mērķis ir ciešā sadarbībā ar visām attiecīgajām publiskā un privātā sektora ieinteresētajām pusēm izstrādāt integrētas, inovatīvas un noturīgas Eiropas žetonizētās finanšu ekosistēmas izveides plānu. Mēs nesen publicējām projekta rīcības plānu, kurā izklāstīti galvenie politikas mērķi un jomas, kurās ir nepieciešams turpmāks tehniskais darbs.^[11]

Šajā ekosistēmā sava vieta būs arī privātajiem norēķinu aktīviem – vai nu žetonizēto noguldījumu, vai Eiropā emitētu euro denominētu stabilo kriptovalūtu veidā – tāpat kā tradicionālajās finansēs ir vieta komercbanku naudai. Taču, centrālās bankas naudai darbojoties kā stabilitātes pamatam, sadrumstalotības iespējamība ir mazāka. Žetonizēta centrālās bankas nauda var nodrošināt norēķinu tiltu, kas padara privātos aktīvus savstarpēji konvertējamus, ļaujot, piemēram, veikt žetonizēto noguldīju pārvedumus starp bankām vai norēķinus par stabilajām kriptovalūtām ar bezseguma valūtām tieši ķēdē.

Secinājums

Nobeigumā gribu atgriezties sākumpunktā.

Kad Latvija 2014. gadā ieviesa euro, tas bija pārliecības vadīts solis, kura pamatā bija ticība, ka kopīgas institūcijas un kopīga valūta var padarīt mazas valstis spēcīgākas un vairot – nevis mazināt – to neatkarību. Pēc tam Baltijas valstis straujāk nekā lielākā daļa Eiropas valstu virzījās uz priekšu, apgūstot digitālo ekonomiku, kuras priekšrocības skaidri atspoguļojas Rīgas plaukstošajā finanšu tehnoloģiju nozarē.

Taču šī straujā virzība radīja arī spriedzi, ar ko tagad saskaras visa Eiropa. Tā saistīta ar faktu, ka attīstīta digitālā ekonomika, kas lielā mērā balstās uz ārpus Eiropas izstrādātu un pārvaldītu infrastruktūru, pakļauj mūs stratēģiskai atkarībai.

Digitālais euro un vakar publicētā visaptverošā maksājumu stratēģija ir vērsti uz šīs spriedzes novēršanu. To mērķis ir nodrošināt Eiropā plaukstošu digitālo ekonomiku, kas balstīta uz stabiliem Eiropas pamatiem.

Lai spertu nākamos soļus digitālā euro projektā, ES likumdevējiem jāpabeidz likumdošanas process un mums Eurosistēmā jāsagatavo pilotprojekts un no tehniskā viedokļa jāsagatavojas emisijai. Plašākā nozīmē mūsu uzdevums ir nodrošināt, lai euro vienmēr darbotos visās tā formās – visā Eiropas tautsaimniecībā un saskaņā ar Eiropas nosacījumiem.

Pasaulē, kas kļūst arvien sadrumstalotāka, Eiropas maksājumu infrastruktūras integritāte un neatkarība ir monetārās suverenitātes jautājums. Šīs suverenitātes saglabāšana ir Eurosistēmas galvenā atbildība. Un tieši tagad ir laiks rīkoties.