ECB 25 gadu jubileja

ECB prezidentes Kristīnes Lagardas (Christine Lagarde) ievadruna par godu ECB 25. gadadienai

Frankfurtē pie Mainas, 2023. gada 24. maijā

Ar prieku sveicu jūs šajā pieņemšanā, atzīmējot ECB un Eurosistēmas 25. gadadienu.

Bijušais Vācijas kanclers Helmuts Kols (Helmut Kohl) reiz trāpīgi atzīmēja, ka "miers nav tikai kara neesamība". Un euro stāsts savā būtībā ir stāsts par pamatu veidošanu ilgstošam mieram.

Tas ir stāsts, kas izriet no Eiropas tālredzīgā lēmuma pēc Otrā pasaules kara saistīt savu ekonomiku tik cieši, lai mūsu nākotne būtu nedalāma, kas savukārt radīja Eiropas integrācijas pamatā esošo spēcīgo loģiku.

Šis integrācijas dzinējspēks nozīmēja, ka ikreiz, kad saskārāmies ar pārbaudījumiem, mēs izvairījāmies no šķelšanās un neļāvām sagraut kopīgi sasniegto. Tā vietā mēs stingri stājāmies pretī šiem izaicinājumiem un meklējām kopīgu risinājumu.

Un tieši šāds noskaņojums, sākot ar 80. gadu beigām, noteica vienotās valūtas izveidi kā nepieciešamu nākamo soli mūsu Eiropas ceļā.

Tolaik pārmaiņas skāra gan Eiropu, gan pasauli.

Pirmkārt, kopējais tirgus pārtapa par vienoto tirgu. Tāpēc vēl būtiskāk bija novērst uz konkurenci vērstas devalvācijas iespējas lielākajās tautsaimniecībās, jo tas apdraudētu uzticēšanos un vērstos pret atvērtību.

Taču, pieaugot globālā kapitāla plūsmām, Eiropas fiksētā valūtas kursa režīms kļuva arvien nestabilāks – tā bija problēma, kura izpaudās valūtas kursa mehānisma krīzē 1992.–1993. gadā.

Otrkārt, globālā finanšu integrācija arī draudēja eiropiešiem ar monetārās suverenitātes zaudēšanu. Lielo valstu, kuras emitēja pasaules valūtas (īpaši ASV), monetārā politika radīja arvien lielāku globālo ietekmi.^[1]

Neatkarīgi no izmantotā valūtas kursa režīma tas nozīmēja, ka pakāpeniski samazinājās iespējas mazākām valstīm noteikt monetārās politikas nosacījumus atbilstoši to iekšzemes vajadzībām.

Treškārt, pēc Berlīnes mūra krišanas un Aukstā kara beigām radās jauni, fundamentāli jautājumi par Eiropas attīstības virzienu un to, kuram tajā būs noteicošā loma. Tas radīja spēcīgu vajadzību pēc jauniem Eiropas simboliem, kas varētu vienot cilvēkus plašākā un daudzveidīgākā Savienībā.

Euro bija loģiska atbilde uz visām trim pārmaiņām. Tas piedāvāja Eiropas iedzīvotājiem stabilitāti, suverenitāti un solidaritāti.

Stabilitāti, jo euro nodrošināja, lai vienoto tirgu neietekmētu valūtas kursa svārstības, vienlaikus padarot neiespējamus spekulatīvus uzbrukumus euro zonas valūtām.

Suverenitāti, jo vienotas monetārās politikas noteikšana Eiropas līmenī vairotu Eiropas politikas neatkarību no citiem lielajiem politikas veidotājiem.

Solidaritāti, jo euro kļūtu par spēcīgāko un taustāmāko Eiropas vienotības simbolu, ar ko cilvēki saskartos savā ikdienas dzīvē.

Euro krīzes laikā

Mēs varam pateikties tālredzīgajiem Eiropas vīzijas pamatlicējiem. 1999. gada 1. janvārī, kad dzima euro, viņi nekādi nevarēja iedomāties nākotnē gaidāmās krīzes.

Pirmais ECB prezidents Vims Duisenbergs (Wim Duisenberg) pieredzēja 9. septembra teroristu uzbrukumu un informācijas tehnoloģiju krīzi. Viņa pēctecim Žanam Klodam Trišē (Jean-Claude Trichet) bija jāpārvar globālā finanšu krīze un valsts parāda krīze tās sākuma posmā, un iesākto darbu turpināja mans priekšgājējs Mario Dragi (Mario Draghi). Viņam bija jācīnās ar bažām par euro zonas nākotni, kam sekoja ilgstošs pārāk zemas inflācijas periods.^[2]

Un savas prezidentūras laikā jau esmu pieredzējusi pandēmiju un tautsaimniecības ierobežojošos pasākumus, Krievijas brutālo iebrukumu Ukrainā, enerģētikas krīzi un pārāk augstas inflācijas atgriešanos.

Tomēr euro galvenais solījums ir piepildījies. Un, lielā mērā pateicoties arī mūsu monetārajai savienībai, mēs esam spējuši to visu izturēt un ar katru reizi kļuvuši vēl stiprāki.

Pirmkārt, euro mums nodrošinājis stabilitāti.

Stabila valūtas kursa rezultātā vienotais tirgus – un apņemšanās nodrošināt mieru, ko tas pārstāv, – ne vien turpina pastāvēt, bet plaukst un zeļ. Var tikai iztēloties, cik vilinošs būtu šķitis protekcionisms, ja nebūtu izskausta uz konkurenci vērstas devalvācijas iespēja.

Euro mūs arī pasargājis no ārējiem satricinājumiem. Drīz pēc tā ieviešanas tas ātri kļuva par otro svarīgāko rezervju un rēķinu valūtu pasaulē. Tādējādi vairāk nekā puse no mūsu tirgoto preču cenām tagad ir denominētas euro, bet attiecībā uz otru pusi vienotā valūta palīdzējusi pasargāt tautsaimniecību no pārmērīgām valūtas kursa svārstībām.^[3]

Piemēram, ECB speciālistu aplēses liecina, ka, ja euro nebūtu ieviests, dažu euro zonas valstu valūtu kursa kritums attiecībā pret ASV dolāru pasaules finanšu krīzes laikā varētu būt bijis pat par 14 % spēcīgāks un pandēmijas laikā – par 10 % spēcīgāks.^[4]

Protams, nestabilitāte veidojās citās jomās, kurās nebija sasniegti euro zonas sākotnējie uzstādījumi, un īpaši sāpīgi tas bija jūtams valsts parāda krīzes laikā. Taču jomās, kurās atklājās nepilnības, tās tika novērstas, un īpaši būtiska šai ziņā bija Eiropas banku uzraudzības izveide.

Otrkārt, euro vairojis mūsu suverenitāti, ļaujot mums pašiem kalt mūsu tautsaimniecības likteni un noteikt monetāro politiku, kas Eiropai nepieciešama stabilu cenu nodrošināšanai un ilgtspējīgai izaugsmei.

Pateicoties mūsu vienotajai monetārajai politikai, ECB spējusi ātri un izlēmīgi reaģēt uz jebkāda veida satricinājumiem, ar kuriem esam saskārušies. Un mēs to esam darījuši pat tad, kad citas lielas jurisdikcijas izvēlējās iet citā virzienā.

Tas, domājams, visspilgtāk izpaudās tad, kad ASV Federālo rezervju sistēma 2013. gadā uzsāka stingrākas monetārās politikas ciklu, kamēr euro zona joprojām atguvās no valsts parāda krīzes. Mūsu politikas neatkarība ļāva mums iezīmēt pašiem savu kursu un sākt atveseļošanos, kas ilga 26 ceturkšņus pēc kārtas.

Treškārt, euro veicinājis solidaritāti Eiropā.

Prātam neaptveramu pārbaudījumu laikos tas bijis vienotības simbols un motivējis atbalstīt vienam otru vistumšākajā stundā. Un šā iemesla dēļ mums turpina pievienoties jaunas valstis.

Aizgājušajā gadsimta ceturksnī esam uzņēmuši euro zonas sastāvā deviņas jaunas valstis, mūsu skaitam pēc jaunākās valsts, Horvātijas, pievienošanās šā gada sākumā pieaugot no 11 līdz 20.

Pašlaik esam sasnieguši stāvokli, kad cilvēki var nošķirt institūcijas no politikas, kas, manuprāt, ir panākumu apliecinājums. Cilvēkiem var patikt vai nepatikt ECB politika, bet pamatā viņi vairs nešaubās, vai būt daļai no euro zonas ir pareizā izvēle.

Lai gan to cilvēku īpatsvars, kuri atbalsta euro, valsts parāda krīzes laikā nokritās līdz zemākajam līmenim, sasniedzot aptuveni 60 %, šis rādītājs tagad ir tuvu 80 %.^[5] Un šā atbalsta dziļums atklājies arī balsošanas rezultātos vienmēr, kad nacionālajās vēlēšanās pievienošanās euro zonai bijusi izšķirošais jautājums.

Skats uz nākotni

Bet šie panākumi nenozīmē, ka mūsu darbs ir paveikts. Tie nozīmē, ka mēs tagad varam izdarīt vislabāko izvēli, domājot par mūsu monetāro savienību – nevis to, vai šāda savienība vispār vajadzīga.

Pienācis laiks rakstīt nākamo nodaļu euro stāstā. Un tā būs atkarīga no mūsu kā eiropiešu turpmākās rīcības.

ECB neatliekamākā un svarīgākā prioritāte ir vidējā termiņā nodrošināt savlaicīgu inflācijas atgriešanos mūsu 2 % mērķa līmenī. Un mēs to darīsim.

Taču, kā nesen atzīmēju, saskaroties ar nepastāvīgu ģeopolitisko situāciju, digitālo transformāciju un klimata pārmaiņu draudiem, nākotnē gaidāmi jauni izaicinājumi, kurus ECB nāksies risināt. Mums jāturpina nodrošināt stabilitāte nestabilā pasaulē.^[6]

Un mēs paļaujamies arī uz to, ka citi politikas veidotāji darīs savu darbu. Monetārā savienība nav galapunkts – tā ir pastāvīgs apvienošanās process. Ikvienai līderu paaudzei tas jāturpina. Savienībai jābūt daudzšķautņainai un jāietver fiskālā, finanšu un banku darbības dimensija, lai attīstītu augstāku integrācijas līmeni, īpaši, ja vēlamies, lai nostiprinātos euro starptautiskais statuss.

Kad Vims Duisenbergs 2002. gadā euro vārdā saņēma Kārļa Lielā balvu, viņš iezīmēja euro kā trīskārša līguma veidolu.^[7]

Tas ir līgums starp valstīm par to, ka tās apvienos savus spēkus. Līgums starp ECB un Eiropas iedzīvotājiem par to, ka tiks apmierinātas viņu vajadzības un pāri visam – nodrošināta cenu stabilitāte. Un līgums starp pašiem eiropiešiem par to, ka tie kopā lietos vienoto valūtu.

Bet līgums nepiešķir tikai tiesības – tas uzliek arī pienākumus. Un mūsu visu – vadītāju, iestāžu un pilsoņu – ziņā ir turpināt pildīt šo līgumu vēl daudzus gadus.