Bieži uzdotie jautājumi par ES paplašināšanos un Ekonomikas un monetāro savienību (EMS)

Čehijas Republika, Igaunija, Kipra, Latvija, Lietuva, Ungārija, Malta, Polija, Slovēnija un Slovākija pievienojās ES 2004. gada 1. maijā. Divas citas valstis – Bulgārija un Rumānija – pievienojās 2007. gada 1. janvārī. Plānots, ka Horvātija iestāsies ES 2013. gadā. Islande, Ziemeļmaķedonija, Melnkalne, Serbija un Turcija ir oficiālas ES kandidātvalstis.

Nē. Taču paredzams, ka euro tiks ieviests, tiklīdz šīs valstis izpildīs Māstrihtas konverģences kritērijus. Atšķirībā no Dānijas jaunajām ES dalībvalstīm nav tiesību neieviest vienoto valūtu.

Kā norādīts dokumentā "ECB Padomes politikas nostāja valūtas maiņas kursa jautājumos attiecībā uz pievienošanās valstīm", kas publicēts 2003. gada 18. decembrī, šāda grafika nav. Lai ieviestu euro, tām ir jāsasniedz augsts noturīgas tautsaimniecības konverģences līmenis. To vērtē ES Padome, pamatojoties uz Komisijas un ECB ziņojumiem par Māstrihtas konverģences kritēriju izpildes līmeni šajās valstīs. Šos ziņojumus sagatavo vismaz reizi divos gados vai pēc tās dalībvalsts lūguma, kura vēlas ieviest euro.

Lai ieviestu euro, dalībvalstīm ir jāsasniedz augsts noturīgas tautsaimniecības konverģences līmenis. To novērtē, pamatojoties uz Līguma pa Eiropas Savienības darbību 140. pantā noteikto un Līgumiem pievienotajā protokolā sīkāk aprakstīto konverģences kritēriju izpildi. Kritēriji ir šādi.

• Augsts cenu stabilitātes līmenis. Tas nozīmē, ka "dalībvalstī ir stabilas cenas un vienā gadā pirms novērtējuma vidējais inflācijas līmenis nepārsniedz 1.5 procenta punktus, to samērojot ar tādu triju dalībvalstu datiem, kur cenu stabilitāte ir vislielākā".
• Valsts finanšu stāvokļa noturība. Tas nozīmē, ka novērtējuma laikā dalībvalstis nedrīkst saņemt Padomes atzinumu par pārmērīga budžeta deficīta esamību. Padome lemj, vai pastāv pārmērīgs budžeta deficīts, vērtējot:
  1. plānotā un reālā valsts budžeta deficīta attiecību pret IKP tirgus cenās, kas nedrīkst pārsniegt 3 %, un
  2. valdības parāda attiecību pret IKP tirgus cenās, kas nedrīkst pārsniegt 60%.
  Taču, novērtējot atbilstību fiskālās disciplīnas prasībām, tiks ņemti vērā arī citi faktori, piemēram, līdzšinējie budžeta nelīdzsvarotības samazināšanas pasākumi un/vai ārkārtēju un pagaidu faktoru esamība, kas izraisa šādu nelīdzsvarotību. Turklāt, ņemot vērā Stabilitātes un izaugsmes pakta grozījumus, kas stājās spēkā 2011. gada beigās, tiks novērtēts arī apmērs, kādā ir izpildīti uzlabotie fiskālās pārvaldības noteikumi. Gaidāms arī, ka dalībvalstis, kuru valsts parāda apjoms attiecībā pret IKP pārsniedz 60%, pienācīgā tempā to samazinās līdz atsauces līmenim, t.i., saskaņā ar nesen ieviesto parāda samazināšanas kritēriju.
• Vismaz divus gadus attiecīgās valsts valūtas kursa svārstības palikušas Eiropas Monetārās sistēmas valūtas kursa mehānisma noteiktajās robežās un šīs valsts valūta nav devalvēta attiecībā pret euro. Novērtējot šā kritērija izpildi, tiek uzsvērts tas, vai valūtas maiņas kurss ir tuvs tās centrālajam maiņas kursam pret euro vismaz divu gadu laikposmā bez nopietniem sarežģījumiem, ņemot vērā arī faktorus, kas, iespējams, izraisījuši valūtas maiņas kursa kāpumu.
• Stabilitāte attiecībā uz [..] konverģenci [..], kuru atspoguļo ilgtermiņa procentu likmes. Tas nozīmē, ka "dalībvalsts vidējā nominālā ilgtermiņa procentu likme, kas pirms novērtējuma novērota vienu gadu, pārsniedz ne vairāk kā par 2 procentu punktiem likmes, augstākais, trijās dalībvalstīs, kur cenu stabilitāte ir vislielākā. Procentu likmes mēra, par pamatu ņemot valdības ilgtermiņa obligācijas vai līdzīgus vērtspapīrus un ņemot vērā to, ka dažādās valstīs tās nosaka dažādi."
• Visbeidzot vērtējumā ņem vērā vairākus citus faktorus, piemēram, "tirgu integrācijas rezultātus, bilances tekošā konta stāvokli un dinamiku, kā arī vienības darbaspēka izmaksas un citu cenu indeksu attīstības vērtējumu".

Turklāt saskaņā arī ar minētā līguma 140. pantu konverģences novērtējums ietver katras attiecīgās dalībvalsts valsts tiesību aktu, ieskaitot tās valsts centrālās bankas statūtu, un 130. un 131. panta, kā arī ECBS Statūtu un ECB Statūtu atbilstības pārbaudi.

Valūtas kursa mehānisma (VKM II) rezolūcija nosaka, ka "dalībvalstīm, kuras atrodas ārpus euro zonas, dalība valūtas kursa mehānismā nav obligāta. Tomēr tiek sagaidīts, ka dalībvalstis, uz kurām attiecas izņēmums, pievienosies šim mehānismam. Dalībvalsts, kura no sākuma nepiedalās valūtas kursa mehānismā, var piedalīties vēlāk." Nepastāv īpaši iestājas priekšnosacījumi, taču jāpanāk vienošanās par centrālo kursu un svārstību koridoru. Tajā pašā laikā, kā iepriekš minēts (sk. 4. jautājumu), dalība VKM II vismaz divus gadus pirms konverģences novērtējuma ir viens no kritērijiem, kas jāizpilda, lai ieviestu euro (sk. arī "ECB Padomes politikas nostāju valūtas maiņas kursa jautājumos attiecībā uz pievienošanās valstīm", kas publicēta 2003. gada 18. decembrī).

Saskaņā ar rezolūciju, kas pieņemta Eiropadomes sanāksmē Amsterdamā 1997. gada 16. jūnijā, lēmumus par centrālajiem kursiem VKM II ietvaros pieņem saskaņā ar euro zonas valstu finanšu ministru, ECB un to ārpus euro zonas esošo valstu, kuras piedalās jaunajā mehānismā, finanšu ministru un centrālo banku vadītāju savstarpēju vienošanos pēc kopējas procedūras, kurā iesaistās Eiropas Komisija, un pēc apspriedēm ar Ekonomikas un finanšu komiteju. To dalībvalstu finanšu ministri un centrālo banku vadītāji, kuras nav iesaistījušās VKM II, piedalās procedūrā, taču viņiem nav balsstiesību. Visām pusēm, kas savstarpēji pieņem šo lēmumu, t.sk. ECB, ir tiesības uzsākt konfidenciālu procedūru, lai pārskatītu centrālos kursus (sk. arī "ECB Padomes politikas nostāju valūtas maiņas kursa jautājumos attiecībā uz pievienošanās valstīm", kas publicēta 2003. gada 18. decembrī).

Euro novērš valūtas kursa riskus to valstu starpā, kuras ir ieviesušas euro, tādējādi pazeminot procentu likmes, un dod valstīm iespēju baudīt priekšrocības, ko nodrošina cenu stabilitāte, kas ir ECB pamatmērķis. Tas arī nodrošina virzību uz dziļu, likvīdu un integrētu kapitāla tirgu starp euro zonas valstīm. Ceļojot pa euro zonu, cilvēkiem vairs nav jāmaina valūta un jāsedz ar to saistītās darījumu izmaksas. Taču, lai pilnībā izmantotu šīs priekšrocības, valstij jābūt gatavai euro. Gatavību novērtē, pamatojoties uz Māstrihtas konverģences kritērijiem.

Gan ECB, gan Eiropas Komisija vai nu reizi divos gados vai pēc dalībvalsts, uz ko attiecas izņēmums, pieprasījuma sagatavo konverģences ziņojumus. Uz šo ziņojumu pamata ES Padome lemj, vai attiecīgā dalībvalsts ir izpildījusi nepieciešamos priekšnosacījumus euro ieviešanai. Visi ECB konverģences ziņojumi pieejami šajā interneta vietnē sadaļā "Publikācijas". Papildus ECB lomai konverģences ziņojumu sagatavošanas kontekstā, tā sadarbojas arī ar jauno dalībvalstu nacionālajām centrālajām bankām, lai veicinātu to raitu integrāciju Eurosistēmas darbības struktūrā.

Jauno ES dalībvalstu centrālās bankas ir pilntiesīgas Eiropas Centrālo banku sistēmas (ECBS) locekles, un to vadītāji ir pilntiesīgi Ģenerālpadomes locekļi. Arī nacionālo centrālo banku ekspertiem ir pilntiesīgu locekļu statuss ECBS komitejās, tām tiekoties ECBS sastāvā, t.i., piedaloties visu ES, nevis tikai euro zonas valstu nacionālajām centrālajām bankām (NCB). Kad jaunās dalībvalstis būs ieviesušas euro, šo valstu centrālo banku vadītāji kļūs par ECB Padomes pilntiesīgiem locekļiem un to eksperti kļūs par pilntiesīgiem locekļiem ECBS komitejās, tām tiekoties Eurosistēmas sastāvā (t.i., piedaloties visu euro zonas valstu NCB).

Euroizācija ir pretrunā ar EMS pamatā esošajiem ekonomiskajiem apsvērumiem, kas paredz pilnīgu euro ieviešanu kā daudzpusēja konverģences procesa noslēgumu. Līgumā noteiktos posmus ceļā uz euro ieviešanu nedrīkst apiet, veicot vienpusēju euroizāciju.

VMK II ir daudzpusēja vienošanās, saskaņā ar kuru ārpus euro zonas esošās dalībvalstis piesaista savas valūtas euro un lēmumi tiek pieņemti, panākot iesaistīto pušu savstarpēju vienošanos. Dalībvalsts var saglabāt arī uz euro balstītu valūtas padomes mehānismu (VPM), kas darbojas kā vienpusēja apņemšanās VMK II ietvaros, ja vien ir panākta savstarpēja vienošanās par valūtas padomes mehānisma ietvaros noteikto fiksēto kursu, kas tad izmantojams kā attiecīgās valūtas VKM II centrālais kurss. Tādi VPM, kas nav balstīti uz euro, nav savienojami ar dalību VKM II. Runājot vispārīgāk, ECB Padome ne stimulē, ne attur ieviest VPM. Taču jebkurā gadījumā šādu mehānismu nevar uzskatīt par alternatīvu divu gadu dalībai VKM II (sk. "ECB Padomes politikas nostāju valūtas maiņas kursa jautājumos attiecībā uz pievienošanās valstīm", kas publicēta 2003. gada 18. decembrī un minēta iepriekš).

Visu ES dalībvalstu nacionālo centrālo banku vadītāji ir pilntiesīgi ECB Ģenerālpadomes locekļi. Ģenerālpadomē ietilpst arī ECB prezidents un viceprezidents. Kad jaunās dalībvalstis būs ieviesušas euro, attiecīgo valstu centrālo banku vadītāji kļūs par ECB Padomes locekļiem. Tomēr balsstiesīgo Padomes locekļu skaits nepārsniegs 21: sešas pastāvīgās balsis tiks piešķirtas ECB Valdes locekļiem un 15 balsis, kas tiks izmantotas pēc rotācijas principa, – nacionālo centrālo banku vadītājiem. Visiem balsstiesīgajiem locekļiem būs viena balss (pēc principa "viena persona – viena balss"). Visiem locekļiem būs tiesības piedalīties un izteikties.

Jā. Saskaņā ar ECBS statūtiem visas nacionālās centrālās bankas, kas ir ECBS dalībnieces, parakstās uz ECB kapitālu proporcijā, kas atspoguļo katras dalībvalsts iedzīvotāju skaita un IKP īpatsvaru ES iedzīvotāju kopskaitā un kopējā IKP. Taču to valstu centrālajām bankām, kas vēl nav ieviesušas euro, jāapmaksā tikai 3.75% no to parakstītā kapitāla.